IT šausmu stāsti

Kādā tumšā oktobra rītā...

Tas notika kādā vējainā oktobra dienā, kad alkatīgais vējš nežēlīgi rāva no kokiem pēdējās lapas. Nekā nenojauzdama, gluži kā katru savas darba maiņas rītu, Ventspils Digitālā centra klientu apkalpošanas zonas meitene pagrieza ārdurvju atslēgu. Tā padevās viegli, liekas, solot kārtējo ražīgo darba dienu. Klientus apkalpot – tas nav nieks! Vienam izdrukāt, citam  nokopēt, vēl citam ielaminēt… Palīdzēt katram un visiem!

Mājīgajā telpas pustumsā ierasti noklikšķēja gaismas slēdzis un datora ieslēgšanas poga, bet gaidītais zilais ekrāns melnēja akli tumšs. Meitene, sekojot instrukcijām, pārbaudīja, vai dators nav atvienots no elektrības padeves, izrāva vadus un ievietoja tos vietā, bet… nekā. Jau 8:30! Drīz veramies vaļā! Iezvanījās telefons, bet klausules galā bija dzirdami vien nesaprotami tikšķi. “Tas vēl tikai pietrūka!” viņa nodomāja.

Laiks ir nepielūdzams, bet šorīt tas mina divkāršu soli. Jau gandrīz 9:00! Pie ārdurvīm pieklauvēja. Tad klusums… BUM! Tad vēl un vēl! BUM! BUM! Arvien skaļāk, arvien uzstājīgāk! Meitene lūkojās melnajā oktobra rīta tumsā, bet dzirdēja tikai arvien pieaugušo BUM! BUM! BUM! Meitenes sirds sitās arvien straujāk un viņu pārņēma arvien lielāks nemiers. Kāds gribēja tikt iekšā! Kāds gribēja pieeju datoriem! Palūkojoties caur ieejas durvju stiklam, bija manāms apmeklētāja neapmierinātais skatiens un sadzirdami necenzēti vārdi. Bet pieejas internetam, datoram un printeriem nav! Apdullusi no skaņas, viņa noslīga letes otrā pusē, satvēra rokās mobilo telefonu un ievadīja no galvas zināmo telefona numuru. Pēc pāris mūžībām atskanēja: “Atbalsta dienests! Jānis klausās. Kā varam palīdzēt?” Īsi izstāstot notiekošo, vēsa balss paziņoja: “Mēs nevaram atrisināt Jūsu problēmu!” un atskanēja pārtrūkušas telefona sarunas signāls…

Nerimstoties ausīs durošajam BUM! BUM! BUM!, tas vienā mirklī pārvērtās par modinātāja skaņas signālu. Meitene uzrausās gultā sēdus, izslēdza modinātāju, ieskatījās pulkstenī, tas rāda 7:00, noskurinājās un straujajiem sirdspukstiem kļūstot mierīgākiem, nodomāja: “Paldies Dievam, tas bija tikai murgs, mūsu atbalsta dienesta puiši vienmēr steidzas palīgā!”.

Kad apzinīgā Pētera lielākais murgs kļūst par īstenību...

Pēteris pēc būtības bija ļoti apzinīgs un priekšzīmīgs informācijas sistēmu uzturētājs. Vienmēr pārliecinājās, vai veikti visi atjauninājumi, periodiski visiem lika mainīt paroles drošības apsvērumu dēļ, nenogurdinoši atgādināja kolēģiem, ka atstājot darba vietu, jāaizslēdz dators un “lasīja morāli” tiem, kas to piemirsa izdarīt. Tāpat viņš vienmēr bija lietas kursā par aktualitātēm tehnoloģiju pasaulē un par vērienīgākiem kiberuzbrukumiem, ko nebeidza pārrunāt ar apkārtējiem.

Kādā parastā darba dienas noslēgumā Pēteris, nogurdināts un miegains, atlaidās dziļāk krēslā un apmierināts nodomāja: “Viena traka dieniņa. Labi ir, ka drīz jau galā. Piektdienas darba dienas pēdējā darba stunda – kas gan vairs var notikt.” Viņš ieslēdza mūziku, uzlika saules brilles un ritmā klikšķināja datorpeli. Darāmā jau netrūktu – vajadzētu sagatavot tehniskās specenes jaunajam rūteru iepirkumam, iztīrīt klaviatūras no putekļiem un atjaunot datoram antivīrusu, bet ir taču gandrīz brīvdiena. Darbs nav zaķis – neaizbēgs.

Ritmiskā mūzika pamazām informācijas sistēmu uzturētāju ieaijāja miega skavās. Atverot acis, viņš sākumā nesaprata, kur atrodas, bet jau pēc mirkļa iesmējās pie sevis: “Eh, vecais muļķa buks, šitā atlūzt pēdējā stundā.” Ciešajā miegā viņš nebija dzirdējis pāris zvanus un bija palaidis garām dažus e-pastus. Varētu iet prom, jo darba stundas jau galā, bet neapstiprinātus problēmu pieteikumus nedrīkst atstāt pirmdienai.

Atverot iesūtītos e-pastus, viņš izklaidīgi tos lasīja un uzspieda kādā e-pastā pievienotajam failam. Uznira melns logs, kurā ar luminiscējošas krāsas burtiem pulsēja uzraksts “Tavs dators ir inficēts! Paldies par parolēm!”. Informācijas sistēmu izturētājs šausmās saķēra galvu, bet bija jau par vēlu… “Kā?! Kā?! Kā es varēju atvērt apšaubāmu e-pasta pielikumu, nepārliecinoties par tā drošību?“ Pētera ļaunākais murgs bija piepildījies, viņš pats savas neuzmanības dēļ bija kļuvis par kiberuzbrukuma upuri.

Kopš tā laika apzinīgā Pētera ķircināšana kolēģiem bija kā saldais ēdiens pēc pusdienām.

Lai nepieļautu apzinīgā Pētera kļūdas, atcerieties par savlaicīgu datoriekārtu tehnisko apkopi un programmatūras un antivīrusa atjaunošanu! Nekādā gadījumā bez pārbaudes neveriet vaļā nezināma vai apšaubāma adresāta e-pastam pievienotus failus!

Huligāna Kārļa šausmīgākā diena...

Kārlis nekad nebija bijis tas kārtīgais un prātīgais puika, kādus parasti rādīja TV saldumu reklāmās. Kāds prieks no istabas kārtošanas un mācībām, ja brīvo laiku interesantāk pavadīt, dzenājot bumbu, zogot ābolus kaimiņu dārzā vai kāpelējot pa daudzstāvu māju jumtiem? Kaut arī Kārlim skolā bija daudz draugu, mūžīgi, pat nemanot, viņš iekļuva nepatikšanās par citu apcelšanu. Elektroniskajā dienasgrāmatā vismaz reizi dienā bija kāds ieraksts par aizmirstām grāmatām, netīru sporta tērpu, skaļu uzvešanos stundas laikā, nevīžību, meiteņu bižu raustīšanu vai citām, viņaprāt, maznozīmīgām lietām.

Gāja laiks, un ābolu zagšanu Kārļa dzīvē nomainīja mūsdienīgākas izklaides. Līdz vēlai naktij no Kārļa istabas varēja dzirdēt datora taustiņu klabēšanu, bet brīvlaikā līdz pat rītam durvju spraugā zibšņus meta telefona ekrāna radītā gaisma. Ja Kārlim pajautātu, diez vai viņš spētu pateikt, kad pēdējo reizi ticies ar draugiem un sētas puikām ārpus sociālajiem tīkliem. Vairākas reizes dienā viņš publicēja video stāstus no savas dzīves gan Facebook, gan Instagram, gan citās sociālajās vietnēs. Viņu neuztrauca tas, ka video redzama nekārtība, kas valdīja viņa istabā, netīrie trauki virtuves izlietnē vai māsa pidžamā ar izspūrušiem matiem. Vecāki bieži mēģināja ierobežot Kārļa pavadīto laiku pie datora un viedierīcēm, bet šajās reizēs, vecākiem nezinot, viņš izmantoja publiskās piekļuves datorus.

Kādu dienu, sēžot fizikas stundā, telefona signāls vēstīja par jauna paziņojuma ienākšanu. “Forši, droši vien kāds būs atkal ielaikojis manu postu!” Kārlis nodomāja. Liels bija viņa pārsteigums, kad priecīgās ziņas vietā telefonā bija īsziņa ar paziņojumu, ka no viņa bankas konta nosūtīta krietna naudas summa dažādu preču iegādei ar piegādi pakomātā. Satraucies viņš tūlīt internetbankā pārbaudīja, vai tā ir taisnība. Arī bankā apstiprināja, ka darījums ir veikts, pieslēdzoties Kārļa internetbankai. Kāds, kurš to izdarīja, zināja pieejas datus. Bet kā?

Situācija kļuva vēl šausmīgāka, konstatējot, ka viņam ir nomainīta sociālo tīklu parole, un klasesbiedri viens pēc otra nāca klāt, jautājot, kāpēc viņš sūta aizskarošas ziņas Facebook profilā. Kārlis jutās kā palicis bez rokām – sociālie tīkli ir visa viņa dzīve! Bet brīdī, kad viņš tika izsaukts pie direktores, kur viņu gaidīja skolotāja, kurai viņš Instagram profilā esot lūdzis atsūtīt kailfoto, Kārlim šķita, ka visa dzīve ir sabrukusi.

Dzīvojot nekārtībā un būdams diezgan izklaidīgas dabas, Kārlis nebija pievērsis uzmanību, ka kārtējā no viņa video stāstiem bija redzama visa krāpniekam nepieciešamā informācija. Starp izmētātajām skolas grāmatām un zeķēm mētājās arī bankas kodu karte ar uzlīmētiem internetbankas pieejas datiem, tādējādi nododot nepieciešamo informāciju ļaundariem tieši rokās. Tā kā Kārlis nepievērsa īpašu uzmanību tādai lietai kā drošība, arī citās interneta vietnēs viņš izmantoja to pašu paroli, ko internetbankā, bet e-pasta adrese bija publicēta Facebook profila aprakstā, kas pieejams visiem. “Vienreiz iemācies paroli, tiksi klāt visur. Tā taču drošāk!” Kārlis vienmēr bija uzskatījis.

Šis notikums Kārli izmainīja līdz nepazīšanai. Viņš sāka apmeklēt sporta nodarbības un Digitālā centra tehnoloģiju pulciņus, kur tehnoloģijas un lietotnes tiek izmantotas jēgpilni un radoši, sniedzot noderīgas prasmes turpmākai attīstībai.

Esi soli priekšā Kārlim   - domā, ko publicē un rūpējies par datu drošību! Atceries, ka īstā dzīve notiek ārpus sociālajiem tīkliem un virtuālās pasaules.